Dzejoļi
Laiks, kas pieder mums
Celties un iet
Nebaidīties pretī mērķim skriet
Domāt un spriest
Jaunas domas pasaulei sviest
Redzēt un dzirdēt
Atļauties sevi palaikam kritizēt
Runāt un darīt
Nākotnes sapņus tuvumā skatīt.


Tvert un ķert
Gudrības avotā atziņas smelt
Sajust un saprast
Sevi tālākos meklējumos atrast
Mīlēt un cienīt
Visu jauko kā konfekti papīrā ietīt
Vērot un būt
Laikā, kas zūd
Smiet un kliegt
Par pagātni, ko neatgriezt.
Palikt un varēt
Visas domas kā dzīvību saudzēt
Turēt un spēt
Sevī labo vairāk sēt.


Ieklausies vārdos šajos
Skaties laikā nevis gados
Pastāvēt un pārmainīties
Nav par ko brīnīties
Laikā, kas pieder mums
Tālāk prast cīnīties
Un dzīves skaistumā iekļauties.

/dzejolja autors Laila Meinarda/
Šī diena
Es šo dienu neatdošu putekļiem,
Neatļaušu sarūsināt raizēm,
Mirdzošu kā viņu saņēmu,
Gribu to līdz mūža galam aiznest...


Nestāstiet, ka dzīvojam mēs nākotnei,

Ka vislaimīgākie esam darbā, —

Tikai tādu dienu vārdā mēs

Spējam izturēt šīs zemes skarbumu...

Lai cik ilgi klejojam un maldāmies,

Lai cik daudz no tumsas trauka dzeram,

Katrs kaut kur dziļi dvēselē

Mēs ar tādu dienu tikties ceram,

Kad pār kalnu, rokas izpletuši,

Balti bērzi smejot pretim skrien

Un mums — nogurušiem, neticīgiem, salauztiem —

Zilus spārnus prieks pie pleciem sien.

/dzejoļa autors Ārija Elksne/
Draugs, nepadodies!
Pēc neveiksmēm mācēt pasmaidīt

Tik vienkārši un patiesi

Un nebaidīties tālāk iet

Iet, kur tevi sapratīs un laipni uzklausīs

Iet, kur nepaliks kāds vienaldzīgs

Un būs tev vienmēr atsaucīgs

Iet, kur tevi atbalstīs

Un kā savējo sagaidīs

Draugs, nebaidies iet drošāk solī raitā,

Jo vienmēr pa tavām pēdām laime staigā

Draugs, ieklausies sirdī savā

Varbūt tā tev pateiks nākamos soļus priekšā.

Draugs, ieskaties nākotnei acīs

Un nebaidies no tā, ko tā tev parādīs un atnesīs

Draugs, paskaties visapkārt sev

Redz kā viens ar smaidu savu neveiksmi sedz.

Draugs, nepadodies...
Es tevi, lūdzu, nepadodies...

/dzejoļa autors Laila Meinarda/

Spārnotais dziedonīts
Mazs, sniegā nomaldījies dziedonīts,

kam sirds vietā pukst saules pasaciņa,

ar spodru dziesmiņu uz balta zara trīc

un zib un vizuļo kā dzintaruguntiņa.

Kur dīvaini tas ir šai baltā klusumā!

Kā brīnumam tam tuvojos es, pārslas sēdams:

Mans mazais draugs... Te — spurks! Un nava vairs nekā —

tik zars vēl līgojas, to klusi pieminēdams,

un sniegā pūkainā sīksīkās pēdiņas ...

Kur nāca viņš? Kur palika? Kā teikt! Ak, Dievs —

tik rāpuļgaita mums ir droši izpētāma.

Gars spārnotais kā sapnis nāk un aizlaižas,

un kam viņš pamirdz, var tam tikai — pateikties.

/dzejoļa autors Fricis Bārda/
Trust
Trust is something one can not see
Trust is something that will make you see
It will make you see what is right and what is wrong
In a world where you really belong

Trust is like a butterfly flying over a sea
As soon as one hits it
It will fall into the sea

Trust is truth and trust is honesty
Trust is love and trust is respect
Trust is care of another’s dream

My dear friend don’t break trust
It may not sound but it will still hurt
As trust is something one cannot see
Trust is something one cannot see

Autors:nezināms
Nakts domu pasaka
Naktī, kad zvaigznes parādās pie debesīm, sapnis pie mums atnāk un nav nozīmes vai
mēs to gribam vai nē. Tas tikai vēlas, lai tam būtu ko darīt, kamēr citi ir iegrimuši dziļā miegā.
Nepazīstamas krāsas, kuras redzam, bet nezinām. Krāsas tur ir citādākas un nevienam nesaskatāmas.
Darbi nekad neizjusti un ar laiku tiem patīk izgaist.
Cilvēki. Cilvēki pavisam nesaprotami, dažreiz pat pārāk. Tad tie uzrodas, tad pazūd...
Kāda jēga no viņiem? Tie tikai runā un dara, bet nemaz nedomā. Sapnī domas ir citādākas un savādākas.
Tajā domām nav nozīmes. Sapnī cilvēki ir apspiesti. Tajā tiem ļauts baidīties, priecāties,
smieties, raudāt, bet tie nekad nesapratīs kāpēc.
Sapnī laiks ir bezvērtīgs. Tas vienkārši sākas un beidzas. Dažreiz tas šķiet ilgs un
tomēr ātri beidzas. Tas tāpat kā cilvēki ir nesaprotams. Dažreiz tam patīk apstāties,
vērot mūsu sejas un iedziļināties mūsu sajūsmā no apkārtējā. Tas ir negodīgs un kārs pēc tā, kas nepieder viņam.
Taču ne vienmēr tas ir šāds. Dažreiz tas ir jauks un pakļaujas mūsu fantāzijai un realitātei.
Tad tam patīk iet tik ilgi cik apkārtējā pasaule atļaus.
Tā šķiet īstenība, kaut gan samākslota. Realitāte, kurai dota jauna vēsma.
Darbi, kuri tik un tā nav īsti. Sapnis -mūsu domu pasaka.
Autore:Laila Lapiņa