Autore: Laila Lapina
Atziņas


Mūsos ir gan dievišķais, gan velniškais, gan grēcinieks, gan svētais.


Mums katram ir sava ēna. Un, kad šī ēna mūs apmierina, tad mēs kļūstam pilnīgi.
Tad mēs nemeklējam atzinīgu novērtējumu: “Ko citi domā par mani? Vai cilvēkiem patīku vai nepatīku?”


Mēs ejam uz priekšu, kaut atmiņas velk atpakaļ.
Mēs gaidām, kaut zinām, ka nepienāks.
Mēs gribam palīdzēt, kaut zinām, ka nenovērtēs.
Mēs stāvam uz vietas, kaut laiks iet uz priekšu.
Mēs ceļamies, kaut zinām, ka drīz kritīsim no jauna.


Mēs prasām, lai pasaule mūs saprastu, bet mūsos pašos trūkst pasaules saprašanas, pasaules izpratnes.


Vaimanāšana, sūkstīšanās, ka pasaule mūs nesapratīs, karstā runāšana nav solis uz problēmu risināšanu.
Pasaule no mums gaida rīcību, gaida stingru vārdu.


Dzīve galvenā kārtā sastāv no cilvēku attiecībām pret sevi pašu un pret citiem.
To pašu varētu teikt arī par laimi. Vai tās jušanu. Tā rodas vai zūd no tām pašām attiecībām.


Tev nav vienmēr vajadzīgs plāns. Dažreiz Tev vajag ievilkt dziļi elpu. Uzticēties.
Palaist vaļā. Un skatīties, kas notiek.
Es nežēlojos.
Dzīvi jāņem smejot.
Tik, cik tā iemirdzas.
Kā garāmejot.


Nāve ne uz vienu jautājumu neatbild, nevienu mīklu neatrisina, nevienu darbu neizved galā,
nevienas ilgas neapmierina un neizraisa, nevienu cerību nepiepilda – nāve ir
tikai nogurušam maza atpūta.


Simt jaunu domu dod viens mirklis.
Visu dzīvi ietvert spēj viens mirklis,
Tūkstoš mirkļu ikkatrā dienā –
Vai tu redzi, cik tu bagāts esi!


Nomet velti zemē sauju kapeiku, tu dabūsi citu; bet nomet velti jel minūti,
tu nedabūsi atpakaļ nevienas, nekad.


dzīve reiz noved pie sliekšņa , kad nezini - kam vispār var uzticēties.


Zini to sajūtu, kad mīli un ienīsti reizē?